— Viņš uzaicināja mani pie sevis uz Angliju padzīvot, — es teicu savai draudzenei Ievai, izliekoties, ka ar neviltotu interesi pētīju savu kapučīno
Mēs sēdējām mūsu mīļākajā kafejnīcā, un šī saruna bija jau trešā mēneša “lidojumu analīze” maniem neveiklajiem izlēcieniem uz iepazīšanās vietnēm.
— Uzaicināja uz to savu pilsētiņu Anglijā. Un pēc tam, it kā runa būtu par laika prognozi, piebilda: “Tu tur biļetes paskaties, tagad lidmašīnai it kā ir atlaides, var izdevīgi paņemt.”
Ieva uz sekundi sastinga ar tasīti rokā. Es redzēju, kā viņas acīs lēnām uzliesmo man zināmā taisnīgā uguns.
— Es neesmu pārklausījusies? Viņš. Uzaicināja. Tevi. Un piedāvāja pašai pameklēt “izdevīgās” biļetes? Elza, saki man, ka tu pieklājīgi, bet stingri, izmantojot visu savu bagāto vārdu krājumu, paskaidroji šim… atlaižu cienītājam, uz kurieni tieši viņam vajadzētu doties viņa pilsētiņas vietā?
— Es braukšu, — es teicu klusi, bet tik stingri. — Es jau nopirku biļeti. Ekonomisko variantu. — Tu ko? — viņa izdvesa, skatīdamās uz mani kā uz trako, kura aizbēgusi. — Kāpēc? Izskaidro man loģiku?
Es paskatījos uz viņu un mīklaini pasmaidīju.
— Ieva, tas nav tikai Aigars no iepazīšanās vietnes. Tas ir mans bijušais. Tas ir Aigariņš.
Ieva gandrīz nometa tasīti. Viņas seja izstiepās.
— Tas pats. Pēc divdesmit pieciem gadiem. Viņš mani neatpazina. Manas fotogrāfijas profilā… es tur esmu cita. Ne tā iedzītā, tievā meitene, kuru viņš atceras. Viņš domā, ka ir uzaicinājis pieticīgu sievieti, kas vientulības dēļ ir gatava uz visu.
— Ak, Elza… Un tu brauksi? Pēc visa, kas bija? — Tieši tāpēc arī braukšu, — es atbildēju, un manā balsī ieskanējās tērauds. — Šī biļete ir visizdevīgākā investīcija manā sirdsmierā pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.
Ieva skatījās uz mani, mēģinot saprast, vai es jokoju vai nē. Bet es tajā brīdī ieraudzīju pirmo, izbalējušo kā veca fotogrāfija, kadru no filmas par manu pagātnes dzīvi.
…Man ir divdesmit pieci gadi. Es esmu jauna, gandrīz caurspīdīga meitene nejēdzīgā kokvilnas kleitā, ko man uzšuva mamma. Mana pašcieņa ir kaut kur grīdlīstes līmenī. Blakus man ir mans jaunais vīrs, Aigariņš. Mēs sēžam uz grīdas mūsu mazajā īrētajā dzīvoklī Rīgas nomalē un skatāmies uz glancētu pastkarti ar skatu uz piejūras pilsētiņu.
— Lūk, kur es gribu, — es čukstu, gandrīz neelpojot, velkot ar pirkstu pār attēlu. — Ne uz Turciju, ne uz Ēģipti. Šeit. Vienkārši klīst pa šīm ieliņām, elpot šo gaisu. kadrs no filmas “Zem siltās saules” Aigars, mans skaistais, stiprais, pārliecinātais Aigars, mani apskauj. Viņa apskāvieni ir visa mana pasaule.
— Elziņ, gribi — tātad, brauksim, — viņš saka ar iecietīgi maigu toni, kādā pieaugušie runā ar nesaprātīgiem bērniem. — Sakrāsim — un brauksim. Tas būs mūsu pirmais lielais ceļojums.
Elziņ. Viņš mani vienmēr tā sauca.
Viņš izņem trīs litru burku no kompota un mēs iemetam tajā pirmās, saburzītas banknotes. Mūsu kopējais sapnis.
**
Es ar sajūsmu pakoju čemodānu, kā aktrise, kas gatavojas savai labākajai, Oskara cienīgajai lomai. Perfekti pieguloša putekļainas rozes krāsas kleita. Dārgas un ērtas ādas kurpes. Tikai klusa, skanoša pārliecība katrā detaļā. Es nebraucu uz randiņu. Es braucu uz tikšanos ar savas pagātnes rēgu, lai beidzot pāršķirtu šo lapu.
…Pagāja trīs gadi. Mūsu sapņu burka bija gandrīz pilna. Mēs jau pētījām bukletus ar mazām viesnīcām, runājām, kur vakariņosim. Es dzīvoju ar to. Un tad Aigaram radās “ģeniāla biznesa ideja” — sākt dzenāt no Vācijas lietotas ārzemju automašīnas pārdošanai.
— Elziņ, — viņš man teica vakarā ar savu vispārliecinošāko, samtaināko toni. — Paņemsim no burkas. Es jau aizņēmos no visiem, no kuriem varēju. Tā taču ir investīcija mūsu nākotnē. Mēs nopelnīsim, atdosim visu ar procentiem. Un brauksim uz tavu pilsētiņu uz veselu mēnesi, iznomāsim labāko villu.
— Bet, Aigar, mēs tik ilgi krājām… Tas taču ir sapnis.
— Neesi bērns, — viņš atbildēja, un viņa balsī ieskanējās neliels kairinājums, ko es toreiz uztvēru kā vīrieša lietišķumu. — Sapņi ir meitenēm. Bet vīrieši domā stratēģiski. Es noticēju. Viņš izņēma no burkas visu līdz pēdējai banknotei.
Kad izgāju no lidostas, atradu taksi līdz stacijai un nopirku vilciena biļeti, lai nokļūtu pie viņa. Vilciens lēni piebrauca pie perona, es viņu ieraudzīju. Viņš stāvēja ar sezonas ziedu pušķīti, apjucis ieskatīdamies iznākošo sejās. Nosirmojis, pieņēmies svarā, ar maisiņiem zem nogurušajām acīm, 57 gadus vecs vīrietis. Laiks viņu nebija saudzējis. Viņš mani neatpazina. Es pagāju garām, baudot viņa neizpratnes pilno skatienu.
Apstājos pāris soļu attālumā, lēnām noņēmu tumšās brilles un, pagriezusies, pajautāju ar savu jauno, zemo, mierīgo balsi:
— Aigar?
Viņš nodrebēja, it kā viņu būtu ķēris zibens. Pacēla acis, un viņa sejā atspoguļojās visa jūtu palete: izbrīna, neticība, atpazīšana. Un vēl kaut kas. Kaut kas līdzīgs panikai, sajauktai ar apbrīnu.
— Elziņ? — viņš nočukstēja. Tas nebija vārds. Tā bija parole uz pagātni. — Nevar būt… Jā, tas bija viņš. Mans bijušais vīrs, kurš pirms divdesmit pieciem gadiem samina manu sapni, devalvēja mani un pazuda no manas dzīves.
Un tagad viņš stāvēja manā priekšā, un es redzēju, kā viņa apziņā bilde nesakrīt. Iedzītā meitene kokvilnas kleitā bija pārvērtusies par sievieti, no kuras viņš nevarēja novērst acis.
— Kā tu esi mainījusies, — viņš atkārtoja atkal un atkal, kad mēs pastaigājāmies pa vakara krastmalu. — Tu esi kļuvusi… pavisam cita.
Viņš skatījās uz mani ar iemīlējušām, izsalkušām acīm. Viņš neveikli stāstīja par savu dzīvi, par to, kā aizgāja viņa otrā sieva, kā viņš ir vientuļš, kā viņam apnikusi šī provinciālā melanholija. Bet es klausījos un sapratu, ka nejūtu neko. Ne ne aizvainojumu, ne triumfu. Tikai aukstu, kristāliski tīru gandarījumu.
…Aigara bizness, protams, izgāzās. Nauda pazuda. Mūsu burka tā arī stāvēja plauktā, kā piemineklis manam pazemojumam un viņa nodevībai. Kādu dienu es, savācot pēdējos spēkus, pajautāju:
— Aigar, kā tad… jūra? Viņš paskatījās uz mani ar tādu kairinājumu, ko vairs neslēpa.
— Elziņ, pieaugu. Kādi sapņi? Cilvēkiem ir reālas problēmas, bet viņa visu ar savām pastkartēm.
Tajā dienā es sapratu, ka viņš ne tikai nočiepa man naudu. Viņš paņēma man tiesības sapņot. Bet ne tikai. Mums nebija naudas, un viņš atrada sev bagātāku sievieti, tā var teikt. Un aizgāja. Vakarā Aigars mani aizveda pie sevis uz mājām. Viņš lūdzās palikt. Sacīja, ka tas ir liktenis, ka mums jāsāk viss no jauna.
Es neko neteicu. Es paliku. Mēs pavadījām nakti kopā. Viņam tā bija cerības, otrās iespējas nakts. Mans bijušais vīrs izturējās ar bijību un alkatību, it kā mēģinātu piesavināties to jauno, pārliecināto sievieti, par kuru es kļuvu. Man tā bija pēdējā lapa, kas bija jāpāršķir.
Manī nekas nepalika. Ne dzirksteles. Ne siltuma. Tikai pelni. No rīta viņš pamodās laimīgs. Vārīja kafiju, cītīgi rosījās, plānoja mūsu “pirmo kopīgo dienu”.
— Es biju tik dumjš, — viņš teica, satverot manas rokas. — Es visu sapratu. Mēs visu sāksim no jauna. Es nopirkšu mums biļetes uz jebkuru vietu pasaulē.
— Vairs nevajag, — es teicu, mierīgi ģērbdamās.
Viņš sastinga.
Lasi vēl: Neekonomē šīm 11 lietām dzīvē un tu redzēsi kā veiksme atgriezīsies
— Kāpēc? Tu uz kurieni?
— Tiešā nozīmē. Es braucu prom. Atpakaļceļa biļete man ir uz šodienu.
Viņš stāvēja lidostā. Apjucis un satriekts. Nespēja saprast, kas notika. Viņš skatījās uz mani kā uz aizejošu vilcienu. Uz kuru viņš bija nokavējis uz visu mūžu.
— Elza, nebrauc prom. Paliec. Dod man iespēju. Es uzsmaidīju viņam atvadu smaidu, pēdējo reizi.
— Mums ar tevi ir dažādi ceļi, Aigar. Tu joprojām mēģini ietaupīt uz biļetēm. Bet es jau sen esmu iemācījusies tās pirkt sev pati. Uz jebkuru vietu pasaulē.
Atpakaļ es braucu biznesa klasē un nejutos kā uzvarētāja. Es jutos brīva. Es atbraucu uz šejieni nevis tādēļ, lai parādītu bijušajam vīram, ko viņš zaudēja. Es atbraucu, lai parādītu sev, ko es atradu. Sevi. Un tas bija vislabākais un visizdevīgākais ceļojums manā dzīvē.
Šis bija stāsts, ko man pastāstīja paziņa. Vairāk viņas ar Aigaru netikās. Viņa sacīja, ka brīdī, kad lidmašīna sāk kustēties, sajuta nevis uzvaru, bet gan patiesu žēlumu pret vīrieti, kurš bija tik ļoti pazaudējis sevi.
Pēc tam viņa ieskatījās pa logu un redzēja, ka viņa vecā, sapņu pilnā burka ir pilnībā aizvietota ar jaunu, daudz ietilpīgāku burku – kas tagad bija piepildīta ar pašcieņu un neierobežotām iespējām. Viņa atvēra savu plānotāju un sāka meklēt informāciju par biļetēm uz Toskānu, saprotot, ka patiesās vērtības nemēra atlaidēs.
